Kaimiņu būšana laukos. Kā nesaiet ragos un kāpēc ir svarīgi iepazīties

Konsultē Kristīne Dubane, Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas pārstāve, sertificēta aģente ar vairāk nekā 20 gadu darba pieredzi;
Solvita Vektere, geštaltterapeite.

Kristīnes Dubanes pieredze liecina, ka, plānojot iegādāties māju, par potenciālajiem kaimiņiem cilvēki interesējas diezgan reti.

Reizēm pavaicā, kādi ir kaimiņi vai kas dzīvo pa labi vai pa kreisi, bet daļa nevaicā neko. Ja kaimiņa mājā ir acīmredzams bardaks, ja kaimiņš ir krājējs, tad gan parasti vēlās pārliecināties, kas tur īsti notiek. Reizēm gadās, ka mājas pircējs aizbrauc pie tuvējiem kaimiņiem speciāli aprunāties. Var būt tā ir prātīga doma, pirms pirkt māju, kurā būs ilgi jādzīvo un jātiekas ar kaimiņiem?

Speciāliste gan atzīst, ka tas ir koks ar diviem galiem, jo latvieši nav ļoti komunikabli un atvērti komunikācijai. «Nereti tukša īpašuma kaimiņš nemaz nevēlas, lai tur kāds ievācas, un tad viņš var pasniegt tādu informāciju, kādu vēlas. No pieredzes zinu, ka daudzi stāsta tikai negatīvo, visu mazliet dramatizējot, bet to, ka tur ir labi dzīvot un ir skaista apkārtne, nemaz nepiemin. Tāpēc uz kaimiņu apbraukāšanu pirms mājas iegādes skatos rezervēti,» saka Kristīne Dubane. 

Iepazīties vajag

«Kad īpašums jau nopirkts, tad gan ar kaimiņiem jāiepazīstas, jo turpmākajā dzīvē labām attiecībām būs svarīga nozīme,» uzsver Kristīne. «Zinu arī to, ka latviešiem vairāk vai mazāk raksturīgas rezervētas attiecības – daudzi tikai sasveicinās vai pamāj ar galvu, redzot kaimiņu sētā. Latvieši tomēr lielākoties ir savrupi un īpaši nevēlas komunicēt. Vai arī vēlas, bet nesaņemas spert pirmo soli un aiziet iepazīties. Taču tas svarīgi gan tiem, kuri tikko ievācas, gan tiem, kas tur jau dzīvo, jo pazīšanās un labas attiecības noteikti palīdzēs ikdienā. Piemēram, sniega tīrīšana ir aktuāla tagad un būs aktuāla katru gadu. Latvijā ir ļoti daudz privāto ceļu, kurus neviens netīra, un tad, kooperējoties ar kaimiņiem, notīrīt ceļu ir daudz vieglāk nekā vienam. Viensētās, kur tuvākais kaimiņš dzīvo varbūt divu trīs vai vairāk kilometru attālumā, ir vienkāršāk – katram ir sava zemes gabala robežas un katrs tajā dzīvo. Taču vienalga svarīgi zināt tuvākos kaimiņus – jābūt personīgi pazīstamiem, jāapmainās ar telefona numuriem, lai tad, ja kaut kas atgadās, viens otram varētu palīdzēt. Dzīve ir dzīve, un var gadīties visādi – veselības problēmas, bet ātrā palīdzība tik ātri var neatbraukt, var ielavīties garnadži, uz ceļa saplīst mašīna, var būt vajadzība prombūtnes laikā pieskatīt māju, tāpēc ir svarīgi kaimiņus pazīt.»

Tāpat Kristīne Dubane novērojusi, ka parādās jauna tendence – veidot ko līdzīgu kopienai vai komūnai, kad līdzīgi domājoši kaimiņi veido vidi tādu, kādu paši vēlas, un organizē kopīgus pasākumus, piemēram, ielu svētkus ciematos vai talkas dienas, kad visi kopā attīra, piemēram, kādu tuvējo pašvaldības mežiņu vai kādu upes daļu un tad kopā pasēž pie ugunskura. Tas veicina pozitīvu kaimiņu komunikāciju un labas attiecības. Arī dzīvojot viensētā, var apzināt kaimiņus un kādā konkrētā vietā, kaut vai tuvējā pļavā, noorganizēt, piemēram, baltā galdauta svētkus vai kopīgu pikniku. Tā būs arī laba iespēja sapazīties, sadraudzēties tiem, kas laukos ir jaunpienācēji.

Servitūts jānostiprina zemesgrāmatā

Viens no kaimiņu nesaprašanās iemesliem bieži ir servitūta ceļš. Lai nebūtu domstarpību, servitūtam jābūt nostiprinātam zemesgrāmatā, un tur kaimiņu attiecības ir ļoti svarīgas, jo ceļa servitūts ies pa kaimiņa zemes gabalu (bet tam, kas pa šo ceļu brauks, tas būs arī jātīra). Tāpēc, ja šis ceļš nav nostiprināts zemesgrāmatā, jādodas pie kaimiņa un jāsarunā, ka šo ceļu nostiprina kā servitūtu, lai pa turieni var droši braukt. Arī tad, ja šobrīd kaimiņiem ir labas attiecības un abi ir vienojušies par šī ceļa lietošanu, Kristīne Dubane iesaka šo jautājumu nokārtot juridiski – gadījumam, ja nu attiecības pamainās. 

Ko nozīmē servitūta nostiprināšana? Pieņemsim, ka kaimiņam ir viens liels zemes gabals, bet mūsu māja atrodas aiz viņa mājas un zemes gabala un mums nav cita piekļūšanas ceļa, kā vien braucot pa kaimiņa zemi. Tad jātaisa ceļa servitūts. Bieži ir tā, ka kaimiņš vecajai kaimiņienei, kas te visu mūžu dzīvojusi, ļāvis braukt, bet jaunajiem kaimiņiem – neļauj! Tad gan, ja savstarpēji vienoties nav iespējams, risinājums jārod tiesas ceļā. 

Žogu jautājums

Tikpat sarežģīts dažkārt ir jautājums par žogiem starp kaimiņiem. Reizēm mājai ir vecs žogs, kas tur stāvējis gadu gadiem, visi pieraduši, ka tā tas ir, un tik ilgi, kamēr kaimiņi nemainās, nav nekādas vainas. Ja īpašums ir uzmērīts un nostiprināts zemesgrāmatā, neviens šo jautājumu necilā. Bet, ja viens ir zemesgrāmatā un otram tagad veic precīzo uzmērīšanu, var gadīties, ka žoga un īpašuma teritorija pabīdās uz vienu vai otru pusi. Parasti šīs kļūdas parādās tad, ja sāk reģistrēt zemesgrāmatā īpašumu, kas nav bijis reģistrēts, vai ja nomainās īpašnieki. Un tad viņi secina, ka abās pusēs viss ir uzmērīts un reģistrēts, bet žogs stāv pa vecam. Šajā situācijā kaimiņiem jāvienojas par žoga pabīdīšanu uz vienu vai otru pusi saskaņā ar zemes robežu plānu. Skaidrs, ka žoga maiņa nav lēts prieks, un tad kaimiņš uz kaimiņu pukojas, bet neko darīt. 

Tāpat Kristīne Dubane skaidro, ka to, cik augstu drīkst būvēt žogu, nosaka būvnormatīvi un žoga būve ir jāsaskaņo būvvaldē. Arī to, kur konkrētajā apvidū drīkst likt žogu, norāda būvvalde. 

Biežākie kaimiņu strīdu iemesli un risinājumi

•  Kaimiņu suns brīvi skraida apkārt, izēd mūsu suņa bļodiņu, izbradā dārzu, un, lai gan izskatās draudzīgs, arī bērniem no viņa ir bail. 

Šī ir ļoti aktuāla problēma, lai gan valstī ir dzīvnieku turēšanas noteikumi, kas jāievēro, taču laukos nereti uzskata, ka suns jālaiž izskrieties, kas tur sevišķs. Kā skaidro Kristīne Dubane, būtiska ir kaimiņu komunikācija – parasti grūtākais ir kaimiņam iestāstīt, ka jāmēģina suni noturēt savas teritorijas robežās, ka sunim nav atļauts skraidīt pa visu pagastu un biedēt bērnus un citus cilvēkus. Ja ar kaimiņu nevar sarunāt, tad vietās, kur ir pašvaldības policija, jāzvana tai un jāziņo, ka skraida nepieskatīts suns. Ja tās ir teritorijas bez pašvaldības policijas, ieteicams vērsties pašvaldībā, lai viņi meklē risinājumu un skatās, vai dzīvnieks ir čipēts, vai viņam ir saimnieks. Nereti saimnieki suni ved staidzināt uz mežu un palaiž vaļā tur, lai izskrienas. Valsts mežā ir tiesības staigāt visiem, bet arī tad jāskatās, lai suns tomēr nenobiedē citus cilvēkus. 

Kristīne Dubane stāsta, ka reizēm cilvēki sūdzas par to, ka kaimiņos bieži rej suns. Bet viņam taču tāds darbs! Tāpat kā gailis dzied četros no rīta – tie ir viņu uzdevumi, un tur neko nevar darīt, ja viņi to dara savā teritorijā. Turpretī, ja gailis iedomājies atnākt padziedāt pie kaimiņa loga, tad atkal pirmā ir saruna ar kaimiņu. Saruna ir risinājums visos gadījumos – vispirms mēģina vienoties paši kaimiņi un tikai tad vēršas policijā vai pašvaldībā.

•  Kaimiņš regulāri pagalmā dedzina plastmasas atkritumus un ne tikai tos, un smakas nāk uz mūsu mājas pusi. Tāpat bail, ka var aizdegties arī līdzās esošā teritorija. 

Konkrētās pašvaldības noteikumi nosaka, kad un ko drīkst un nedrīkst dedzināt, bet tas ir atkarīgs no reģiona, kur atrodas īpašums. Pamēģiniet kaut ko aizdedzināt Pierīgā! Uzreiz klāt būs policija un ugunsdzēsēji. Bet, jo tālāk no galvaspilsētas, no lielajām pilsētām, jo cilvēki vairāk dedzina atkritumus. Ko darīt? Var runāt ar kaimiņu, lai dedzina citā vietā, kur nepūš virsū dūmus, vai lai kurina tad, kad vējš iet citā virzienā. Ieteicams izlasīt konkrētās pašvaldības noteikumus, kad vispār ir atļauts dedzināt ugunskurus. Skaidrs, ka dedzināt ugunskurā plastmasu nedrīkst nevienā vietā, un tas ir jāievēro visiem! Ja nevar vienoties ar kaimiņu, atkal atliek pašvaldība.

•  Kaimiņos atrodas kempings, kur cilvēki nodarbojas ar klusuma retrītiem un viņus traucē jebkuri trokšņi. Vai otra situācija – kaimiņos atrodas viesu nams vai kaimiņš rīko skaļas ballītes un visiem traucē. 

Tā ir viena no izplatītākajām un grūtākajām situācijām. Var gadīties, ka desmit mājas ir klusas un vienā augu dienu skaļi klausās mūziku, kas citiem nav aktuāla. Dienā neko īsti darīt nevar, bet par trokšņošanu naktī var sūdzēties pašvaldībā. Taču jārēķinās – ja līdzās atrodas viesu māja, tur būs skaļums, salūts, uguņošana. Viesu mājas īpašniekiem un viesiem gan vajadzētu respektēt, ka naktī cilvēki guļ, tāpēc jāuzvedas mazliet klusāk. Kristīne Dubane tomēr atzīst, ka kaimiņš ir jārespektē – ja blakus ir viesu māja, jārēķinās, ka tur brauks viesi, būs mašīnas un burziņš un pieprasīt klusumu nav iespējams. Grūtāk ir ar retrītu un meditācijas vietām, kur jāievēro klusums. Skaidrs, ka dienā to nodrošināt nav iespējams – tad jāiegādājas īpašums meža vidū, apkārt jāliek žogs, lai neviens netiek iekšā. Meditāciju un retrītu vietām drīzāk būtu jāizvēlas nacionālie parki, kur ir iespēja atrast īpašumus un klusumu, tikai jāievēro arī parku noteikumi. 

•  Lai piekļūtu pie ezera vai jūras, jāiet cauri kaimiņa īpašumam, par ko rodas strīdi.  

Tā ir izplatīta situācija, un tā ir taisnība, ka privātpersona var neļaut pārvietoties pa savu teritoriju. Īpašniekam jānodrošina tauvas joslas piekļuve, bet viņš var neļaut iet pa savu zemes gabalu. Līdzēt atkal var tikai laba komunikācija un kompromisa atrašana.

https://www.santa.lv/plus/raksts/majaundarzs_/kaiminu-busana-laukos.-ka-nesaiet-ragos-un-kapec-ir-svarigi-iepazities-55608