Atkal cieņā ‘pļavu ciemati’ – ar ko jārēķinās, pērkot šādu apbūves zemesgabalu

Ir cilvēki, kuri zemesgabalu novērtē “uz aci”, tas iepatīkas, un viņi pērk bez īpašas izpētes, jo šķiet, ka viss būs labi, atzīst Dubane, tomēr, pirms spert šādu soli, vēlams pārbaudīt vairākas lietas. Eksperti mudina potenciālos pircējus pārliecināties par attīstītāja uzticamību.

Ziņas par attīstītāju, pārdevēju un tā pieredzi viņa iesaka ievākt, kaut vai elementāri “iegūglējot”, pajautājot tirgus speciālistiem.

Veikli darboņi joprojām tirgū varētu gadīties. Parasti tad sākotnēji tiek iepirkts 4–5 hektārus liels zemesgabals, kur nav nekā. Vēlāk SIA vai privātpersona to kā ciematu iztirgo pa mazākiem apbūves gabaliem, stāstot, ka ceļi un viss cits būs. Var gadīties, ka turpmāk pašiem jaunajiem, piemēram, 20 īpašniekiem būs jārisina attīstības un būvniecības jautājumi, ja gribēs kaut kur tālāk virzīties ar ciemata tapšanu. Savukārt “uzņēmējs” pats jau būs Kiprā vai citās “tālēs zilajās”.

Ceļš ir, bet izmantot nevar

Zemesgabala izvēle un iegāde var būt gana komplicēta. Piemēram, pat tas, ka dabā redzams ceļš, vienmēr nenozīmē, ka nolūkotajam zemesgabalam patiešām ir iespējams piebraukt. Tāpēc ir jānoskaidro, kam šis ceļš pieder – pašvaldībai, juridiskai vai fiziskai personai. “Bieži tas sagādā šoku: kā tas ir – nevar piebraukt? Ir gadījumi, kad juridiski piebraucamā ceļa konkrētajam zemesgabalam nav. Tad ir jāinteresējas par ceļa servitūtu,” piemēru min Dubane.

Ir arī citas nianses. Piemēram, kāds cilvēks jautājis viņas domas par 800 m² lielu zemes pleķīti “nākotnes ciematā” – pircējam parādīta skice ar “sadalītiem” šāda izmēra īpašumiem. “Apskatot teritorijas plānojumu, secināju, ka minimālais dalījums ir 1200 m². Saku – fiziski lielo teritoriju nevar sadalīt tik mazos apbūves gabalos, ieteicams būtu pārdevējam palūgt parādīt pašvaldības izsniegtus dokumentus, ka lielo zemesgabalu drīkstēs dalīt tik sīki, jo var gadīties, ka konkrētajai vietai ir izstrādāts šāds plānojums, taču, pēc publiski pieejamiem dokumentiem, neko tādu redzēt nevar. Galu galā šādas iespējas nebija, un joprojām šajā pļavā nekas nenotiek,” stāsta eksperte.

Tāpēc ciemata attīstītājam ir jālūdz pastāstīt, parādīt, vai un kādi dokumenti ir iesniegti būvvaldē. Jānoskaidro, kādos termiņos uzņēmums pievilks komunikācijas, vai tam ir finansējums to visu izdarīt. Gan par ceļiem, gan par citiem būvniecības jautājumiem var interesēties arī pašvaldībā.

Draugi un pašvaldība

Meklēt informāciju var katrs pats, taču nav peļami profesionāļu pakalpojumi. Dažādi dokumenti ir pieejami pašvaldību mājaslapās, tomēr, lai visu atrastu un saprastu, vajag zināšanas, turklāt kartes, izziņas un viss cits ir gana specifisks. Būvvaldēs speciālisti “nekož”, tur var interesēties, vai un kādi ir iespējamie riski, – pašvaldībai nevajag potenciālas problēmas. “Tās labāk atrisināt savlaicīgi, nevis pēc tam, kad nāks 20 cilvēki un sūdzēsies – re, te mums ir nopirkta zeme, jūs neko neļaujat darīt,” teic Dubane. Pašvaldības ir gana atsaucīgas un labprāt konsultē.

Speciālisti, kam palūgt padomu, ir nekustamā īpašuma aģenti, kuri ikdienā saskaras ar šiem jautājumiem, juristi, kas specializējas darbos ar nekustamajiem īpašumiem, arhitekti, mērnieki. “Vajag apzināt draugu, paziņu loku un palūgt – ko tu par to domā, kaut vai bērna klasesbiedru vecākiem pajautāt,” viņa mudina.

Par atsevišķu inženierkomunikāciju izbūvi var interesēties arī attiecīgā profila uzņēmumos, lai gan, piemēram, gāzes vadu izbūve šobrīd nešķiet aktuāla. Savukārt, piemēram, “Sadales tīklu” var būt vērts uzrunāt. Par elektrību Dubane piebilst – pat ja šķiet, ka pieejamība it kā būtu, tas automātiski nenozīmē, ka jauda ir pietiekama. Arī šajā gadījumā “Sadales tīklam” varētu jautāt, vai pietiek jaudas, vai elektrību konkrētajā zemesgabalā varētu nodrošināt.

Katrai pašvaldībai ir savi nosacījumi, kurus tā izvirza ciematam, kur pieslēgties pie ūdens, kanalizācijas. “Tātad ir vajadzīgs ceļš, ielu apgaismojums, komunikācijas, tostarp kanalizācija un ūdens, elektrība. Taču vēl ir tāda lieta kā ugunsdzēsēju ūdens ņemšanas vietas – tas ir vēl viens klupšanas akmens, par ko neviens, kas nav saskāries, nevar iedomāties. Un ir pašvaldības, kuras ļoti strikti to prasa,” viņa stāsta.

Cita situācija ir tad, kad ciemats ieplānots mežā, tad jārēķinās ar šīs zemes transformāciju, atļauju koku ciršanai, un šī ciršana arī būs jāveic. Tas prasa gan laiku, gan naudas līdzekļus, atļauju iegūšanu utt.

Reti gadījumi, taču Pierīgā mēdzot gadīties, – būvniecība uz zemesgabala nav iespējama, jo tam cauri iet gāzes vads. Neviens mērnieks gan neuzzīmēs plānu, kurā nav gāzes vada, saka Dubane. Ja tiek uzrādīta A4 lapa ar daudziem maziem “kvadrātiņiem”, nopietni jāpadomā, vai tieši tur pirkt. Zemes robežu plānu var palūgt uzrādīt īpašniekam, arī Valsts zemes dienestā tie ir pieejami. Taču tas ir specifisks dokuments, jābūt iemaņām to “lasīt”, viņa pabrīdina.

Risks ir jāapzinās

Mazāks risks ir pirkt zemi tur, kur jau kaut kas ir izveidots, izbūvēts, no pieredzējuša attīstītāja. Šāda gabala cena, protams, būs cita. Mazāks risks ir arī tad, kad attīstītājs vismaz kaut ko ir izdarījis – apkārt jau ir apbūve, palikusi vien pļava pa vidu. Savukārt, ja sadalāmais īpašums ir pļava citu pļavu vidū, var visādi gadīties.

Pērkot zemesgabalu “pļavā”, šie riski ir jāapzinās, jāpieļauj iespēja, ka naudu var arī pazaudēt, palikt uz mūžu ar zemesgabalu, kuram nav apbūves tiesību. Jebkurā gadījumā par īpašumu būs jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis (tā apmēru eksperti iesaka noskaidrot jau savlaicīgi), jāpļauj zāle, jāuztur kārtībā, piemēram, ja kāds izdomās tur izgāzt atkritumus, tie būs jānovāc. “Par jebkuru īpašumu ir jāuzņemas atbildība,” atgādina Dubane.

https://www.delfi.lv/51042823/ekonomika/54315516/atkal-ciena-plavu-ciemati-ar-ko-jarekinas-perkot-sadu-apbuves-zemesgabalu